Viens no klupšanas akmeņiem – slinkums. Tas mīļi snauž murrādams uz pleca un dzied saldas dziesmiņas, cik viss labi, gan jau, nav kur skriet, labāk baudīt dzīvi tāpat un priecāties. Vēl jau daudz laika priekšā. Un te kādu brīdi kāds attopas, ka ir jau par vēlu. Ir vēl daži kavēkļi bez slinkuma, kā, piemēram, šaubas, pārliecības trūkums. Bet slinkums ir visvarenākais, tam vienmēr būs simts attaisnojumu un argumentu, kādēļ nedarīt vai atlikt uz vēlāku laiku. Pirmais solis, lai sadraudzētos ar slinkumu ir tā apzināšanās, ka es kaut ko atlieku, jo man vienkārši ir slinkums. Tas nozīmē atzīt slinkumu, atzīt, ka viņš dzīvo ar mani. Jo meklējot dažādus attaisnojumus, kaut arī tikai sev, mūsu zemapziņa jau vienalga zina, ka melojam un slinkojam, tikai mēs tā paši cenšamies slēpt no sevis. Un tad seko neapmierinātība ar sevi, ar padarīto, īgnums, sākas vainīgo meklēšana un atrašana un apburtais loks turpinās. Tātad, atzīšana –tas ir ar mani. Daudzi cilvēki tik tiešām iznieko savas dzīves slinkojot, tik daudz talantīgu cilvēku arī aiziet, tā arī savas Dieva dotās dāvanas izniekojot, noslinkojot un neattīstot. Bet, ja mums kaut kas ir dots, tad tikai tādēļ lai to attīstītu, pielietotu dzīvē, vairotu labo un dalītos, atdodot daļu no sevis. Var rasties jautājums, kāda gan daļa par citiem, bet tad jāatceras, no kā mēs dzīvojam, ko mēs ēdam, kur dzīvojam, kā izklaidējamies, kā piepildām savu dzīvi ar hobijiem, kā pavadām savu brīvo laiku, kā ģērbjamies, ģērbjam, mācam, skolojam, izklaidējam bērnus. Kas to visu nodrošina? Citi cilvēki. Atkal slinkiem cits arguments – to visu cilvēki dara naudas dēļ, lai nopelnītu naudu, apkrāptu citus, izvilina naudu. Bet tomēr, pasaulē viss ir mijiedarbībā un savstarpēji saistīts, ja tu ņem, tad jārēķinās, ka būs jādod, nevar būt tikai patērētājs, jo viss vienalga būs līdzsvarā. Dari savu darbu ar mīlestību. Ja esi celtnieks, būvē māju ar mīlestību, tu dod, veido citiem mājvietu, cilvēki par to maksā naudu, tu saņem algu, dod savai ģimenei. Vai arī esi uzņēmuma īpašnieks. Ja bizness būs veidots ar mīlestību, ar mērķi dot cilvēkiem to, kas viņiem nepieciešams, tu saņemsi to, kas tev nepieciešams. Sliņķis labākajā gadījumā kaut kā izvilks šo dzīvi, viņam nebūs nekāda prieka, viņš neredz jēgu savai dzīvei, viņš neredz prieku, viņš nespēj priecāties par citiem un par sevi. Jo nekam nav jēgas. Un slinkums ir katrā no mums, nav vienkārši jēgas to noliegt. Galvenais ir apzināties, cik lielā mērā mēs tam ļaujamies un kontrolēt to. Tajā brīdī, kad apzināmies, ka mūs kādā brīdī ir pārņēmis slinkums, slinkošanai jau vairs nav jēgas, tā nesagādā nekādu apmierinājumu un slinkums jau iet savu ceļu.
