Salīdzināšana
 Salīdzināšana – katrs cilvēks ir unikāls, pilnīgi un noteikti uz pasaules nav divu vienādu cilvēku. Tādēļ sevis salīdzināšana ar kādu citu ir liels klupšanas akmens ceļā uz harmoniju, laimi, panākumiem, veselību. Mūsu audzināšanas sistēma ģimenē, skolās un sabiedrībā kopumā ir balstīta uz salīdzināšanu, kas it kā motivē mūs tiekties un sasniegt mērķus, dzīties pēc labākas dzīves. Tas viss ir ļoti labi, ja cilvēks apzinās savus mērķus un ir pilnīgi pārliecināts uz kurieni viņš dodas un ko dzīvē vēlas sasniegt. Tādu cilvēku nav daudz. Es nerunāju par karjeristiem vai biznesmeņiem, kas visu savu dzīvi ir pakārtojuši savai laimei, savai ģimenei, savam ķermenim un veselībai, jo atdodot visu sevi kādam konkrētam mērķim un nemitīgi pēc tā dzenoties, savs ķermenis un veselība paliek novārtā, tam vienkārši nepietiek laika, ģimenes izjūk un dzīves beigās attopies, ka dzīve paskrējusi garām, jo savu materiālo bagātību līdzi nepaņemsi. Padomājiet, vai jums nekad nav gadījies, kad iegūstat kādu jaunu lietu, kas likās ļoti svarīga, jo tā ir bijusi kādam citam, tā vairs nešķiet tik vērtīga. Tas notiek tādēļ, ka mēs sliecamies iegūt kaut ko, kas nepieder mums, kas mums nemaz nav nepieciešams. Mēs cenšamies līdzināties citiem, tiecamies pēc citu atzinības. Kad iegūstam kaut ko, kas tiešām nepieciešams, ir vienalga, ko citi par to domās, vai salīdzinās, vai novērtēs, vai atzīs, pilnīgi vienalga. Tikko mēs sākam sevi salīdzināt ar citiem, sākas sevis un citu vērtēšana pēc savas un sabiedrības uzspiestas un definētas mērauklas. Bet jāatceras, ka nekad nebūsim vis vis labākie un gudrākie un bagātākie. Nekad visu naudu nenopelnīsi, visu neiemācīsies. Katram būs tik, cik nepieciešams viņa tā brīža saprašanai un līmenim. Nu nevaram salīdzināt dakteri ar arhitektu, grāmatvedi ar dzejnieku. Tāpat kā nevar salīdzināt pirmās klases skolnieku ar devītās klases skolnieku, kurš labāks, kurš gudrāks? Tieši tādēļ, viss, kas ir man, kas pieder man, ir tikai mans, mana pieredze un mana dzīves skola. Salīdzināšana rada lieku stresu un mazvērtības kompleksus, tā rausta dzīvi gabalos, tā sajauc mērķus, dzīves ceļus. Salīdzināt var vienīgi ar sevi, sacensties ar sevi, salīdzināt savus panākumus laika gaitā, vakar un šodien, šogad un pagājušo gadu utt. Tas nozīmē censties, izvirzīt mērķus, sasniegt tos, strādāt, darboties, sapņot atpūsties. Tad lietas virzīsies, viss notiks un piepildīsies, būs gandarījums par sasniegto, tas nepazudīs, jo nebūs nevienam nekas jāpierāda, tas nozīmē tiekties pēc saviem mērķiem ar prieku, baudot šo mērķu sasniegšanas procesu, priecāties un saredzēt katru noieto posmiņu. Tas nozīmē strādāt ar prieku, bez pārpūles, atvēlot laiku darbam, miegam, atpūtai, izklaidēm un citām svarīgām nodarbēm. Tas nozīmē, ka esi apmierināts ar sevi, ar saviem sasniegumiem, virzību, ka ģimenē jūties laimīgs, novērtēts, mīlēts. Tas viss kļūst iespējams, kad pārstāj sevi salīdzināt ar citiem. Cilvēkam nav nepieciešams dzīvot svešas dzīves un sasniegt svešus mērķus... |
