Bieži cilvēki nonāk neapskaužamās, grūtās, pirmajā brīdi pat šķiet, neatrisināmās, situācijās. Katram ir sava robeža, sava sāpju barjera. Cik tālu katrs cilvēks spēj izturēt? Katram savādāk. Ko darīt, ja šķiet, ka izejas patiešām nav, kad šķiet, ka viss beidzies? Lai arī cik grūti būtu, lūdzu, apstājies uz brīdi, atliec savu bezcerību uz dažām minūtēm, pasaki sev, ka izeja tomēr ir. Un tas nekas, ja tieši tajā brīdī šķitīs, ka nav. Ir jādod sev nedaudz laika atelpai un pēc kāda brītiņa iespīdēs mazs, neliels saules stariņš. Nekad uz pasaules nebūs tāda situācija, kad būsi pilnīgi viens un nevajadzīgs. Kāds vienmēr tevi mīlēs, kādam tu būsi visa pasaule. Ja tu nebūtu vajadzīgs šajā pasaulē, tad Dieviņš nebūtu devis iespēju šeit dzīvot.
Sieviete ielēca no tilta Ventā ar diviem bērniņiem, diemžēl bērniņus neizdevās izglābt… pašu izglāba… To zina tikai pati māte, kādi motīvi, bezcerība vai slimība lika viņai tā rīkoties. Bet, ja viņa pati būtu gājusi bojā, viņa būtu savu dzīvi beigusi, bet tagad, būs jāatbild par savu rīcību, par sekām, būs jādzīvo visu mūžu ar šo apziņu, lai kāds arī būtu rezultāts. Šis gadījums vienkārši raisa pārdomas. Nu nevar tā vienkārši izlemt beigt savu dzīvi un, vēl jo vairāk, izlemt citu likteņus, izlemt, kā otram būtu labāk, ir jādzīvo un jāmācās un jāmēģina tikt galā ar dažādām dzīves situācijām. Kādēļ vienam tā un otram tā? Neiedziļinoties skaidrojumos, vienkārši ir jāpieņem sava dzīve un savas situācijas, nesalīdzinot ar citiem, ņemt un dzīvot savējo, lai ko arī citi par to domātu. Jo pārējie jau vienmēr ir gudrāki, vieglāk ir risināt citu problēmas, nevis savējās. Katram ir savs skatījums uz situācijas iznākumu un tas ir normāli, jo cilvēks katrs uzver dzīvi caur savu pieredzi, pieņēmumiem, uzskatiem, tieši tādēļ, pareizo lēmumu sev var pieņemt tikai pats. Paļaujieties uz sevi, uzticieties sev! Vienkārši jāzina, ka tuneļa galā VIENMĒR ir gaisma!
Šajā un līdzīgās situācijās sabiedrība spriež tiesu, bet tas situāciju kopumā neuzlabos. Varbūt ir vērts padomāt, kādēļ tik tālu aiziet, kādēļ tiek pieņemti šādi drausmīgi lēmumi? Droši vien bezcerība, nespēja saredzēt nākotni un risinājumu. Cilvēks vienkārši savādāk neprot, nezina… un tajā brīdī redz vienīgo izeju… bet par savu rīcību ir jāatbild…
Tas liek aizdomāties, nepalikt vienaldzīgam pret apkārtējo pasauli, jo bieži vien kāds mīļi pateikts vārds, atbalsts, sapratne, prasme uzklausīt, pasmaidīt, iedrošināt, vai vienkārši atbalstošs rokas pieskāriens, var kādam ļoti daudz nozīmēt un palīdzēt, vai pat izmainīt dzīvi…
