Atšķirība starp „es gribu” un „es apņemos (nolemju)”.
Es gribu labu dzīvi, smuku mašīnu, klausīgus bērnus, daudz naudas, gribu būt laimīgs utt. Un tik daudz šo – es gribu! Var daudz gribēt, bet maz dabūt, vai nedabūt neko un tā arī ar savu gribu nodzīvot lūdz mūža galam.
Teikšu tā – ar gribēšanu vien ir par maz, daudz par maz. Piemēram, iedomājoties reālu situāciju, skatoties televizoru sakārojas saldējums. Neapzināta doma – gribu saldējumu, bet ar gribēšanu jau tas saldējums pie mums neatnāks. Tālāk – es nolemju aiziet uz veikalu un nopirkt – iegūt – šo saldējumu, es apņemos, ceļos no krēsla un sāku reālu darbību un sasniedzu savu mērķi. Apņemoties vai nolemjot kaut ko darīt, jau zemapziņā rodas rīcības plāns, kas tendēts uz mērķa sasniegšanu un darbības, kas seko, jau notiek automātiski un pašsaprotami. Bieži, pat lielākai daļai cilvēku, tas notiek neapzināti visu dzīvi. Tikai atšķirība tā, ka dažiem ceļš iet uz augšu, dažiem uz leju, bet citiem vispār nekur. Jo visu dzīvi tikai grib un grib un viss. Kādas sagadīšanās pēc arī kaut kas notiek. Bet iedomājoties, kas notiek, kad savas apņemšanās un lēmumus sāk vadīt un kontrolēt apzināti – apzināti virzīt savu dzīvi? Viss sāk kustēties, bet lieta tikai tāda, ka tur pašam jādarbojas, nevar sēdēt dīvānā ar aliņu rokā un gribēt kļūt bagāts, vesels, laimīgs. Bet slinkums ir varens, tas saka, kādas muļķības, tāds mans liktenis, tas nav man, atlikšu uz rītdienu, mēnesi, gadu un tā visa dzīve paiet garām tā īsti nesaprotot, ko nozīmē vārds un sajūtas ”laime”. Un šeit es nebūt nedomāju kādu konkrētu statusu vai materiālo stāvokli, bet gan to iekšējo sajūtu, kaut gan viss ir saistīts, bet par to citreiz.
Jebkura darbība sākas ar apņemšanos. Lai ko arī nesadomātu un nesāktu darīt, pamatā ir apņemšanās. Gribi piecelties no krēsla – jābūt apņemšanai kustināt konkrētus muskuļus un jābūt tendētam uz darbību. Jā, tāda ikdienišķa darbība it kā notiek automātiski, nepiedomājot un nepievēršot uzmanību detaļām un darbībām. Bet, kā iemācījāmies braukt ar riteni? No sākuma taču nolēmām iemācīties, tad sākām trenēties, tad braucām. Un tagad jau braucam nedomājot. Kā bērniņš iemācās sēdēt, rāpot, staigāt? Tikai neveikli veicot pirmās kustības, ko motivē iekšējā, neapzinātā apņemšanās, jo cilvēki apkārt tā dara, jo tā liek daba, instinkti, izdzīvošanas un pielāgošanās dzinuļi. Tātad, ja vēlies būt vesels, laimīgs, bagāts, apmierināts šajā dzīvē, vispirms ir jāapņemas tādam būt, jāspēj to visu saredzēt, domās īstenot, realizēt, redzēt, sajust un izdzīvot. Tā tikai sākas kustība, un, kad tā ir aizsākusies, tā trauksies vēja spārniem, kā sniega bumba no kalna. Protams, dzīvi nevar reāli un fiziski izmainīt vienā dienā, bet, ja esi visu šo laiku dzīvojis ne tā, kā gribētu, tad nosacīti ilgākam laika sprīdim vairs nav nozīmes. Citam tas būs īsāks periods citam ilgāks. Bet tā kustība, reiz sākusies, vairs neapstāsies, tā ies uz priekšu. Tā nebūs pabeigta nekad, tā tikai pilnveidosies, nāks jaunas apņemšanās, jauni sapņi, ko piepildīt, jauni mērķi, ko sasniegt. Uz pasaules pilnības un pabeigtības nav, visam ir turpinājums…
Neapzināti, bet, ja pacenšas izsekot savu ikdienas darbību motivācijai, tad varam atklāt daudzas lietas. Protams, teiksiet, dzīvē lielākoties ir darbības, ko mēs paši labprāt nedarītu, kas nesagādā prieku, ko darām pienākuma pēc. Jā, tā ir, bet kādēļ, kas to visu liek darīt? Tā jau atkal cita tēma, bet pie apņemšanās – varbūt tomēr ir vērts apņemties dzīvot tā, kā man pašam patīk. Lai kaut kas notiktu un sniega bumba sāktu velties ir nepieciešams pirmais solis, ar ko sākt. Katrs var izdomāt un sastādīt savu plānu, var lasīt literatūru, iedvesmoties no citiem, ņemt piemēru, mācīties no savām vai citu kļūdām, būt vērīgam uz pasauli, tikai jāatceras, ka pilnīgi atkārtotas darbības, nokopētas no citiem, der tikai vienam, tās neder visiem. Tādēļ jāpieņem un jāmodelē pašam savs plāns un notikumu secība.
Lai sajustu šo enerģētisko atšķirību starp gribu un apņemos, derēs daži piemēri. Gribu labi izskatīties vai nolemju labi izskatīties. Gribu labu darbu, lielu algu vai apņemos strādāt darbu, kas man patīk un sagādā prieku. Gribu labu vīru vai sievu, lai mani mīl un par mani rūpējas vai apņemos būt kopā ar cilvēku, ar kuru vienos mīlestība un ar kuru es būšu laimīgs. Visi šie gribu, gribu, gribu. Šo atšķirību labi var novērot mazos bērnos, piemēram, viens grib konfekti, kas stāv uz galda un raud un raud, jo viņš to grib, dažreiz arī dabū, ja gadās, kāds, kas iedod, kaut gan viņš nemaz nav paprasījies, lai iedod, bet tikai brēcis, ka grib. Cits bērniņš pajautās, lai iedod, ja nebūs, kam pajautāt, viņš uzrāpsies uz krēsla vai izdomās citu veidu, kā to konfekti dabūt. Jo viņš jau neapzināti ir apņēmies paņemt, iegūt, un viņa darbības ir pašsaprotamas, lai realizētu mērķi.
