 Ja kāds nav tāds, kādu viņu grib redzēt pārējie, tad šie pārējie kļūst nikni. Ikvienam ir skaidri un gaiši zināms, kas savas dzīves laikā būtu jādara citiem, bet neviens nezina, ko iesākt ar savējo./’P. Koelju/ |
 Komentāri (0) | 2013-09-27 00:52 | Skatīts: 1342x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Kad pārņem sajūta, ka griezies kā vāveres ritenī, kad izejas nav, kad visu kontrolē un nosaka kāds cits. Ko darīt vienam pret visu lielo ”TO”? ”TO” sistēmu, iekārtu, varu.
Šīs ir pārdomas un atbilde par ”TO”. Ir jāmeklē. Līdzsvars ir kaut kur pa vidu. ... |
| Komentāri (0) | 2013-09-23 03:51 | Skatīts: 8202x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Kur ir mana laimes atslēdziņa, vai kaut kur tālu otrā pasaules malā, vai tomēr tepat, jau manī? Tā tik tiešām ir tepat blakus un iet mums līdzās visu dzīvi. Tikai kāds to saredz un atrod, bet cits ne. Šķēršļu atrast un saredzēt savu laimes atslēdziņu var būt daudz, bet var iemācīties to izdarīt. Pavisam vienkārši, vienkāršojot savu dzīvi, pārstājot meklēt sarežģītus skaidrojumus vienkāršām lietām. Skatīt pasauli vienkāršāk. Manuprāt, daži ieradumi un attieksmes, kuras izmainot, pasaule sāk pārvērsties. ... |
| Komentāri (1) | 2013-08-30 03:28 | Skatīts: 3009x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Viens no klupšanas akmeņiem – slinkums. Tas mīļi snauž murrādams uz pleca un dzied saldas dziesmiņas, cik viss labi, gan jau, nav kur skriet, labāk baudīt dzīvi tāpat un priecāties. Vēl jau daudz laika priekšā. Un te kādu brīdi kāds attopas, ka ir jau par vēlu. Ir vēl daži kavēkļi bez slinkuma, kā, piemēram, šaubas, pārliecības trūkums. Bet slinkums ir visvarenākais, tam vienmēr būs simts attaisnojumu un argumentu, kādēļ nedarīt vai atlikt uz vēlāku laiku. Pirmais solis, lai sadraudzētos ar slinkumu ir tā apzināšanās, ka es kaut ko atlieku, jo man vienkārši ir slinkums. Tas nozīmē atzīt slinkumu, atzīt, ka viņš dzīvo ar mani. Jo meklējot dažādus attaisnojumus, kaut arī tikai sev, mūsu zemapziņa jau vienalga zina, ka melojam un slinkojam, tikai mēs tā paši cenšamies slēpt no sevis. Un tad seko neapmierinātība ar sevi, ar padarīto, īgnums, sākas vainīgo meklēšana un atrašana un apburtais loks turpinās. Tātad, atzīšana –tas ir ar mani. Daudzi cilvēki tik tiešām iznieko savas dzīves slinkojot, tik daudz talantīgu cilvēku arī aiziet, tā arī savas Dieva dotās dāvanas izniekojot, noslinkojot un neattīstot. Bet, ja mums kaut kas ir dots, tad tikai tādēļ lai to attīstītu, pielietotu dzīvē, vairotu labo un dalītos, atdodot daļu no sevis. Var rasties jautājums, kāda gan daļa par citiem, bet tad jāatceras, no kā mēs dzīvojam, ko mēs ēdam, kur dzīvojam, kā izklaidējamies, kā piepildām savu dzīvi ar hobijiem, kā pavadām savu brīvo laiku, kā ģērbjamies, ģērbjam, mācam, skolojam, izklaidējam bērnus. Kas to visu nodrošina? Citi cilvēki. Atkal slinkiem cits arguments – to visu cilvēki dara naudas dēļ, lai nopelnītu naudu, apkrāptu citus, izvilina naudu. Bet tomēr, pasaulē viss ir mijiedarbībā un savstarpēji saistīts, ja tu ņem, tad jārēķinās, ka būs jādod, nevar būt tikai patērētājs, jo viss vienalga būs līdzsvarā. Dari savu darbu ar mīlestību. Ja esi celtnieks, būvē māju ar mīlestību, tu dod, veido citiem mājvietu, cilvēki par to maksā naudu, tu saņem algu, dod savai ģimenei. Vai arī esi uzņēmuma īpašnieks. Ja bizness būs veidots ar mīlestību, ar mērķi dot cilvēkiem to, kas viņiem nepieciešams, tu saņemsi to, kas tev nepieciešams. Sliņķis labākajā gadījumā kaut kā izvilks šo dzīvi, viņam nebūs nekāda prieka, viņš neredz jēgu savai dzīvei, viņš neredz prieku, viņš nespēj priecāties par citiem un par sevi. Jo nekam nav jēgas. Un slinkums ir katrā no mums, nav vienkārši jēgas to noliegt. Galvenais ir apzināties, cik lielā mērā mēs tam ļaujamies un kontrolēt to. Tajā brīdī, kad apzināmies, ka mūs kādā brīdī ir pārņēmis slinkums, slinkošanai jau vairs nav jēgas, tā nesagādā nekādu apmierinājumu un slinkums jau iet savu ceļu. ... |
| Komentāri (1) | 2013-08-23 22:32 | Skatīts: 12967x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
 Salīdzināšana – katrs cilvēks ir unikāls, pilnīgi un noteikti uz pasaules nav divu vienādu cilvēku. Tādēļ sevis salīdzināšana ar kādu citu ir liels klupšanas akmens ceļā uz harmoniju, laimi, panākumiem, veselību. Mūsu audzināšanas sistēma ģimenē, skolās un sabiedrībā kopumā ir balstīta uz salīdzināšanu, kas it kā motivē mūs tiekties un sasniegt mērķus, dzīties pēc labākas dzīves. Tas viss ir ļoti labi, ja cilvēks apzinās savus mērķus un ir pilnīgi pārliecināts uz kurieni viņš dodas un ko dzīvē vēlas sasniegt. Tādu cilvēku nav daudz. Es nerunāju par karjeristiem vai biznesmeņiem, kas visu savu dzīvi ir pakārtojuši savai laimei, savai ģimenei, savam ķermenim un veselībai, jo atdodot visu sevi kādam konkrētam mērķim un nemitīgi pēc tā dzenoties, savs ķermenis un veselība paliek novārtā, tam vienkārši nepietiek laika, ģimenes izjūk un dzīves beigās attopies, ka dzīve paskrējusi garām, jo savu materiālo bagātību līdzi nepaņemsi. Padomājiet, vai jums nekad nav gadījies, kad iegūstat kādu jaunu lietu, kas likās ļoti svarīga, jo tā ir bijusi kādam citam, tā vairs nešķiet tik vērtīga. Tas notiek tādēļ, ka mēs sliecamies iegūt kaut ko, kas nepieder mums, kas mums nemaz nav nepieciešams. Mēs cenšamies līdzināties citiem, tiecamies pēc citu atzinības. Kad iegūstam kaut ko, kas tiešām nepieciešams, ir vienalga, ko citi par to domās, vai salīdzinās, vai novērtēs, vai atzīs, pilnīgi vienalga. Tikko mēs sākam sevi salīdzināt ar citiem, sākas sevis un citu vērtēšana pēc savas un sabiedrības uzspiestas un definētas mērauklas. Bet jāatceras, ka nekad nebūsim vis vis labākie un gudrākie un bagātākie. Nekad visu naudu nenopelnīsi, visu neiemācīsies. Katram būs tik, cik nepieciešams viņa tā brīža saprašanai un līmenim. Nu nevaram salīdzināt dakteri ar arhitektu, grāmatvedi ar dzejnieku. Tāpat kā nevar salīdzināt pirmās klases skolnieku ar devītās klases skolnieku, kurš labāks, kurš gudrāks? Tieši tādēļ, viss, kas ir man, kas pieder man, ir tikai mans, mana pieredze un mana dzīves skola. Salīdzināšana rada lieku stresu un mazvērtības kompleksus, tā rausta dzīvi gabalos, tā sajauc mērķus, dzīves ceļus. Salīdzināt var vienīgi ar sevi, sacensties ar sevi, salīdzināt savus panākumus laika gaitā, vakar un šodien, šogad un pagājušo gadu utt. Tas nozīmē censties, izvirzīt mērķus, sasniegt tos, strādāt, darboties, sapņot atpūsties. Tad lietas virzīsies, viss notiks un piepildīsies, būs gandarījums par sasniegto, tas nepazudīs, jo nebūs nevienam nekas jāpierāda, tas nozīmē tiekties pēc saviem mērķiem ar prieku, baudot šo mērķu sasniegšanas procesu, priecāties un saredzēt katru noieto posmiņu. Tas nozīmē strādāt ar prieku, bez pārpūles, atvēlot laiku darbam, miegam, atpūtai, izklaidēm un citām svarīgām nodarbēm. Tas nozīmē, ka esi apmierināts ar sevi, ar saviem sasniegumiem, virzību, ka ģimenē jūties laimīgs, novērtēts, mīlēts. Tas viss kļūst iespējams, kad pārstāj sevi salīdzināt ar citiem. Cilvēkam nav nepieciešams dzīvot svešas dzīves un sasniegt svešus mērķus... ... |
| Komentāri (1) | 2013-08-02 00:27 | Skatīts: 3285x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
 Šaubas – šaubas ir ticības otra puse. „Es ticu, ka tas ir iespējams, tomēr šaubos, ka tas kādreiz varētu piepildīties.” Tāda ir lielākās daļas cilvēku ikdiena. Un tieši tādēļ ir tik daudz viduvējību, kas svārstās kaut kur pa vidu starp laimi un nelaimi. Vai arī tu šaubies? Es arī. Dažreiz. Tomēr es šaubos daudz mazāk nekā es šaubījos dažus gadus atpakaļ, vai nemaz jau nerunājot par kādiem piecpadsmit gadiem atpakaļ. Man kādreiz šaubas bija tāds kā alibi, jo, kad noteicu mērķi, vai apsolīju kaut ko izdarīt, beigās varēju piemetināt savas šaubas. Un, tad, kad rezultāts patiešām neizdevās, tam bija attaisnojums, jo es jau pašā sākumā šaubījos. Es šaubījos gandrīz par visu. Par vienu man šaubu nebija - ka ir iespējams pārtraukt šaubīties un dzīvot īstu dzīvi, izejot no šīs šaubu ēnas. Šaubas ir nedaudz maigākas par bailēm, pēc tam jau tās pāraug bailēs. Šaubāmies tādēļ, ka neesam pārliecināti. Neesam pārliecināti par sevi, par sasniedzamo rezultātu, jo kāds līdzīgs gadījums jeb situācija jau ir bijusi mūsu dzīvē vai citu zināmu cilvēku dzīvē un mūsu prāts to jau ir iegaumējis un uzlicis savu spriedumu par sagaidāmo rezultātu. Tā kā visas domas un projekcijas noteikti piepildās un materializējas, tad šaubas, bez šaubām, piepildās un īstenojas vienmēr.
... |
| Komentāri (1) | 2013-08-02 00:23 | Skatīts: 9461x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
 Atšķirība starp „es gribu” un „es apņemos (nolemju)”.
Es gribu labu dzīvi, smuku mašīnu, klausīgus bērnus, daudz naudas, gribu būt laimīgs utt. Un tik daudz šo – es gribu! Var daudz gribēt, bet maz dabūt, vai nedabūt neko un tā arī ar savu gribu nodzīvot lūdz mūža galam.
Teikšu tā – ar gribēšanu vien ir par maz, daudz par maz. Piemēram, iedomājoties reālu situāciju, skatoties televizoru sakārojas saldējums. Neapzināta doma – gribu saldējumu, bet ar gribēšanu jau tas saldējums pie mums neatnāks. Tālāk – es nolemju aiziet uz veikalu un nopirkt – iegūt – šo saldējumu, es apņemos, ceļos no krēsla un sāku reālu darbību un sasniedzu savu mērķi. Apņemoties vai nolemjot kaut ko darīt, jau zemapziņā rodas rīcības plāns, kas tendēts uz mērķa sasniegšanu un darbības, kas seko, jau notiek automātiski un pašsaprotami. Bieži, pat lielākai daļai cilvēku, tas notiek neapzināti visu dzīvi. Tikai atšķirība tā, ka dažiem ceļš iet uz augšu, dažiem uz leju, bet citiem vispār nekur. Jo visu dzīvi tikai grib un grib un viss. Kādas sagadīšanās pēc arī kaut kas notiek. Bet iedomājoties, kas notiek, kad savas apņemšanās un lēmumus sāk vadīt un kontrolēt apzināti – apzināti virzīt savu dzīvi? Viss sāk kustēties, bet lieta tikai tāda, ka tur pašam jādarbojas, nevar sēdēt dīvānā ar aliņu rokā un gribēt kļūt bagāts, vesels, laimīgs. Bet slinkums ir varens, tas saka, kādas muļķības, tāds mans liktenis, tas nav man, atlikšu uz rītdienu, mēnesi, gadu un tā visa dzīve paiet garām tā īsti nesaprotot, ko nozīmē vārds un sajūtas ”laime”. Un šeit es nebūt nedomāju kādu konkrētu statusu vai materiālo stāvokli, bet gan to iekšējo sajūtu, kaut gan viss ir saistīts, bet par to citreiz. ... |
| Komentāri (2) | 2013-08-02 00:13 | Skatīts: 4151x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
 Mūsu dzīves spogulis, dzīve aizspogulijā – lielākā daļa cilvēku dzīvo spoguļa otrajā pusē. Tas nozīmē principu: spogulis – es, nevis es – spogulis, kur paši nosakām savu dzīves scenāriju. Dzīve aizspogulijā nozīmē mēģināt izmainīt spoguļattēlu, nevis pašu tēlu, ko atstaro spogulis. Mūsu dzīve, mūsu notikumi mums apkārt, viss, kas mums patīk un nepatīk, tas viss ir mūsu dzīves spogulis – iekšējās pasaules ārējais atspulgs.
... |
| Komentāri (3) | 2013-08-01 23:59 | Skatīts: 8635x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
Bieži cilvēki nonāk neapskaužamās, grūtās, pirmajā brīdi pat šķiet, neatrisināmās, situācijās. Katram ir sava robeža, sava sāpju barjera. Cik tālu katrs cilvēks spēj izturēt? Katram savādāk. Ko darīt, ja šķiet, ka izejas patiešām nav, kad šķiet, ka viss beidzies? Lai arī cik grūti būtu, lūdzu, apstājies uz brīdi, atliec savu bezcerību uz dažām minūtēm, pasaki sev, ka izeja tomēr ir. Un tas nekas, ja tieši tajā brīdī šķitīs, ka nav. Ir jādod sev nedaudz laika atelpai un pēc kāda brītiņa iespīdēs mazs, neliels saules stariņš. Nekad uz pasaules nebūs tāda situācija, kad būsi pilnīgi viens un nevajadzīgs. Kāds vienmēr tevi mīlēs, kādam tu būsi visa pasaule. Ja tu nebūtu vajadzīgs šajā pasaulē, tad Dieviņš nebūtu devis iespēju šeit dzīvot. ... |
| Komentāri (1) | 2013-08-01 23:49 | Skatīts: 1860x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
.jpg) Pozitīvās domāšanas bums - ir moderni pozitīvi domāt, tas ir modes kliedziens, visu pasauli aicina domāt pozitīvi, ir sarakstītas milzum daudz grāmatas par šo tēmu. Tās ir pieprasītas, tās pērk, tās lasa. Ir milzīgs pieprasījums, cilvēki ir izslāpuši, noguruši, vēlas uzlabot savu dzīvi. Visur sola labumus par velti. It kā jau tā ir taisnība , es pat teiktu, 80 procenti jau tā arī ir, kā grāmatās rakstīts, bet, diemžēl cilvēks ir pārāk slinks, lai kaut drusciņ piepūlētos un veiktu darbības, kaut arī garīgas – domās, lai sasniegtu savus mērķus. Tādēļ bieži pēc lielā entuziasma un emociju uzplūda perioda cilvēkiem nākas vilties, spļaudīties un atmest visam ar roku. Sekas un iznākumi ir dažādi, tāpat, kā ir dažādi cilvēki. Ir ļoti daudzi, kuriem tas ir izdevies un, kuri tālāk motivē citus. Tie nelasīs manu stāstu, tiem ir pašiem savs stāsts, kā man savējais un jums savējais. Esmu izlasījusi daudz dažādu autoru grāmatas un varu apgalvot, ka no katras esmu saņēmusi sev nepieciešamo devu sevis apzināšanai un papildināšanai, arī vienu no pirmajiem grāvējiem The Secret, kas man pavēra acis uz citu pasauli. Katra izlasītā grāmata pie manis ir atnākusi pa savu ceļu. Kāds ieteicis, iedevis izlasīt, vai grāmatnīcā ieejot un paņemot tieši konkrēto grāmatu, vai dzirdot kādu sarunu, vai izlasot kādu rakstu. Lasot esmu sapratusi, ka, lai arī ceļi un metodes katram autoram ir savas, bet mērķis visiem ir viens – būt laimīgam un harmoniskam, kas katram nozīmē kaut ko citu, savu, individuālu. Un man ir pašai savs noslēpums. Uzreiz atklāšu, ka viss ir neiedomājami vienkārši, bet tas jādara ar apņemšanos, ar visu savu pārliecību un būtību. Tieši tādēļ daudzi viļas un atmet visam ar roku, ja uzreiz neredz rezultātu, bet pasaule ap mums ir kā spogulis, kas atspoguļo mūsu dzīvi, tikai ar aizkavētu projekciju. Un, ja kaut kas neizdodas, tad tikai tādēļ, ka paši tam neesam spējuši noticēt un neesam bijuši pārliecināti par sevi. ... |
| Komentāri (3) | 2013-08-01 23:32 | Skatīts: 11544x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
|
|
